Another Baltic Christmas - Day 8, God's eyes

On Day eight of 24 Days of a Baltic Christmas we welcome Lelde of the blog Dabas mamma. You might remember her from last year’s delightfully playful feather snowballs, or you might have already stumbled upon her blog on your search for crafts inspired by nature and the outdoors.

------------------------------------------------------ 

Kad biju maza, Ziemassvētku laiku pavadīju pie savas omītes laukos. Nedēļas nogales, garās ziemas brīvdienas un vasaras, likās es tur dzīvoju visu laiku!

When I was young I spent the holidays on my grandmother’s farm. Weekends, Christmas vacation and summers, it felt like I was there all the time!

Tās sajūtas, smaržas, krāsas....

The feelings, the smells, the colors...

Tuvojoties Ziemassvētkiem laikam, mājā bija jūtams neparasts svētku miers. Vecmāmiņas svētdienas plācmaizes smarža, malkas dziesmiņa, krāsnij kuroties,  skuju vainadziņš. Ak jā, sniegs, likās tas vienmēr bija svētku laikā un tik DAUDZ!

On the approach of Christmas a sense of peace permeated the house. The smell of grandmother’s Sunday tarts, the song of the firewood in the woodstove, the fir wreath. Oh yes, and the snow, there seemed to always be snow around the holidays, and LOTS OF IT!

Krāsaini dzijas pavedieni, mazi koka skaliņi izbērti uz galda, tapa pirmie svētku rotājumi - dziju rombiņi. Man tik ļoti patika skatīties, kā krāsiņām mainoties tapa svētki. Drīz jau pati mācēju tos taisīt, liekot skaliņus krustiņā un vijot pavedienu aiz pavediena. Tik vienkārši un tik īpaši. Likās, es tajos iepinu ko nozīmīgu.

Colorful yarn skeins, little twigs scattered on the table, so were born the first holiday ornaments – God’s eyes. I loved to watch how through the progression of colors Christmas arrived. Soon I could make them myself, forming a cross of twigs and weaving around thread after thread. So simple, yet so particular. It seemed something meaningful was woven into them.

Dienu pirms Ziemassvētkiem, kad eglīti atnesa mājās, bērnu pienākums bija to izpušķot. Es savus sapītos rombiņus gribēju uzkārt zārā, kur tos vislabāk varēja redzēt. Iekarot eglītē, tie atdzīvojās. Griežoties uz riņķi vien. Te sarkana krāsa, te atkal dzeltaini pavedieni pazibēja. Vērot un domāt, kas tas ir, kas tos iegriež?  Vai eglītes gariņš, vai vējš, kas āra durvīm atveroties, ieskrien neaicināts?

It was the responsibility of the children to decorate the Christmas tree when it was brought home on the day before Christmas. I wanted to hang my ornaments on the branch upon which they could best be seen. Once hung, they came alive. Spinning in circles. Now red, now yellow again as the threads zipped around. Watching and thinking, what is it that turns them so? The spirit of the Christmas tree, or the wind entering the house uninvited?

Laikam ejot un pašas bērniem augot, tā īpašā svētku smarža, atmiņas un sajūtas ir atgriezušās. Kā rombiņam griežoties eglītē, es sežu pie galda ar bērniem, visriņķī krāsaini dziju gabaliņi, skaliņi un top pašu darinātie rotājumi.

As time goes by and the children grow, the special holiday scent, memories and feelings have returned. As a God’s eye spinning in the Christmas tree, I’m sitting at the table with my children, colorful yarn pieces and twigs all around, handmade ornaments in the works.

Pēc 25 gadiem es zinu atbildi uz manu uzdoto jautājumu. Tie esam mēs paši. Es to sapinot arī iegriežu. Četri gadalaiki  sapīti ar  krāsainiem un interesantiem pavedieniem - kāds būs mans gads.  Tas griežas tik ātri, cik es to vēlos. Ja kādreiz likās tas griežas ļoti ātri, tad tagad, rokās to paceļot, rombiņš lēni un cēli griež manu nākamo gadu.

After 25 years I know the answer to my question. It is us. In weaving the God’s eye I am also turning it. Four seasons woven with vibrant and interesting threads – what the next year will bring. It only turns as fast as I will it. If once it turned too fast, then now, lifting it in my hands, the God’s eye slowly and graciously turns my future.

Bet pagaidām, lai tie priecājas, sagūluši uz adventes vainaga. Lai nesteidzina to īpašo laiku, kad dabā notiek kas mierīgs, cēls un neparasts. Kad saule vēl tik tālu, bet zinu, tā tūlīt jau parādīsies. Skatoties uz savu šī gada rombiņu, atceros par aizvadīto gadu, cik daudz tomēr man ir dots. Cik īpašs šis laiks, šie mirkļi. Un atceros, ko mana omīte teica, liekot žāvētus ābolus uz svētku plācmaizes: “Meitiņ, šis ir mirklis, ko tu atcerēsies vislabāk. Nesteidzini to, bet izdzīvo!” 

But for now, may they rejoice in their positions on the Advent wreath. So that this special time, when Nature is calm, noble and unusual, may leisurely proceed. When the sun is still so far, but I know, that it soon will reappear. Looking at the God’s eye I’ve made this year, I muse over the past year, how blessed I was. How exceptional these moments really are. And I remember what my grandmother said while arranging dried apples on the holiday tarts: “My dear, this is a moment that you will remember with clarity. Do not rush through it, but live in it!”

------------------------------------------------------  

Thank you Lelde, for this emotional post! When I was a girl we utilized toothpicks for our ornaments, clipping off the sharp ends once we had formed the God’s eye. I remember watching them twist and turn, just like you did! What precious memories of your grandmother – may you someday share ones just as wonderful with your grandchildren!

(Lelde can also be found on twitter as @Dabasmamma!)

Puiši, puiši

 Puiši, puiši, kas tie puiši, opsidrallallā,

Kas tos puišus nezināja, opsidrallallā. 

Rīgas ielas izstaigāja, opsidrallallā,

Cēsīs gluži neiebrauca, opsidrallallā.

Valmierāi cauriedami, opsidrallallā,

Dikļu pili skatijuši, opsidrallalla.

Limbažosi, birzmalāji, opsidrallallā,

Skaistu dienu pavad'juši, opsidrallallā!

Šodiena atskanēs rīt!

Pašlaik Rīgā notiek XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki! Pilsēta uzposta, tāpat kā pirms gadiem diviem Dziesmu un deju svētkos… Varbūt tās ir tās pašas laiviņas no iepriekšējiem svētkiem (tikai ar jauniem karodziņiem), kuŗas par Daugavu atpeldējušas šurp?

Parkā pie Brīvības pieminekļa atradām šīs bērniem piemērotas nodarbības – milžiem piemēroti mūzikas instrumenti. Tomēr puišiem arī izdevās tos skandināt.

Kaut šoreiz neiznāk izbaudīt dziesmu un dejas svētkus līdz pēdejam, mūs tomēr ir atradusi svētku labsajūta. ŠODIENA ATSKANĒS RĪT!

Right now the XI Latvian youth song and dance festival is occurring in Rīga. Just as during the Latvian National Song and Dance Festival two years ago, the city is festively polished and adorned. It seems as if the same boats have made a return trip from the past to ornament the canal, only bearing new flags…

In the park next to the Freedom Monument we found this activity perfectly suited for the boys, although sized for giants. Laughter and excitement echoed through the gardens in addition to lyrical musical notes.

Although we aren’t attending as many events as we might like to, the festive mood has still found us. As the motto says, TODAY WILL REVERBERATE TOMORROW!

Līst kā pa Jāņiem!

The days before Jāņi are spent in preparation: gardens must be weeded, laundry washed, Jāņu siers tied. Mūsu gadijumā, arī pakojamies ceļojumam uz Gaŗezeru, kur svinējām Jāņus iepriekšējā nogalē. Sanāca gaŗš ceļš – spēkratiem pietrūka spēks kautkur Kentucky štatā – un tā arī gadijās, ka ieradamies Gaŗezerā tikai sestdien. Svētku norise jau bija pilnā sparā; visur ozola zari un puķes sanestas un vainagu pinēji pie darba.

Traditionally on zāļu diena (June 23^rd) the last Jāņu tasks were completed. After a final cleaning the home was decorated with meijas, oak and mountain ash branches, which served not only a decorative purpose, but also would protect the house against witches and Pērkons in the coming year. Healing herbs were foraged for the next year, as on this day they were thought to be at their peak power. As we had no cows and horses to feed we concentrated on picking our Jāņu zāles, to be fashioned into oak wreaths for all three boys and a flower crown for me to wear that evening. I’m particular to daisies, and although we saw hillsides covered in the white flowers along the highway in Ohio, as we approached our destination there were few to be found. Luckily by arrival we had secured a few bunches, and the woods provided the necessary oak branches for me to set to work on the crowns.

Visas bija Jāņu zāles,

Ko plūc Jāņa vakarā;

Visi bija Jāņu bērni,

Kas Jānīti daudzināja.

Pirms zinājām, Jāņu vakars arī bija klāt! Uzvilkuši svētku drēbes piebiedrojamies pulkam kuŗš nāca no plūdmales. Gaŗezers bija saorganizējis Jāņu aplīgošanu; līgotāji devās par “apgabaliem” dziedot un līksmojot. Tur nodziedot piemērotas līgo dziesmas viņus pacienāja ar Jāņu sieru un alu. Pavisam drīz jau sākās lietus; vispirms maigs, netraucējot līgotājus, bet ar katru apgabalu tas kļuva stiprāks, līdz lietussargi gandrīz vai nebija pietiekam pasargāt no lielām lietus lāsīm. Puiši salijuši, devamies atpakaļ uz Lāču Annas paviljonu, kur turpinājās Jāņu svinēšana līdz pat saulaustam.

On the eve of Jāņi it is tradition to start the festivities with the crowning of the Jāņu father and mother, the hosts to the Jāņu bērni of the evening. These are the celebrants who go from farm to farm singing and bringing blessings with their song. We missed the kick-off that Saturday evening, but caught up with the līgotāji on one of the first of their stops, singing while making the rounds of Dzintari. At various stops we were treated to the traditional Jāņu cheese and beer, and even the start of a rainshower didn’t dampen the enthusiasm of the līgotāji. Lauris and Mikus were entranced by the singing, and soon got over their shyness with the first offered pīrāgi, traditional Latvian bread rolls filled with bacon and onion. Our enthusiasm may have dampened a bit as the rain picked up, but soon we found ourselves back on the beach where the traditional bonfire had been lit at dusk, to provide transition from the light of day, through the dark of the shortest night of the year, until the sun once again rises the following morning.

Jānis sēde kalniņā, līgo, līgo, zāļu nasta mugurā, līgo, līgo.

Nāc Jānīti, sētiņā, došu siera gabaliņu.

Jānīšam treji vārti, visus trejus virināja.

Pa vieniem Jānīts gāja, pa otriem Jāņa bērni,

Pa trešiem mīļā Māra, div’ dzelteni kumeliņi.

Jāņuguns arī dega… nu dūmoja. Ugunskurs tomēr bija tik kārtīgi sabūvēts, ka tas dega lietu nemanot. Uzmetām arī mūsu Jāņu vaiņagus no iepriekšējā gada, lai nestu laimi nākamajā. Senlatvieši ticēja, ka jāuzturās pie uguns visu nakti, jo tas dodot veselību un līdzot pret slimībām. Tā arī tie lēca pāri ugunskuram, tomēr mums šajā naktī nebija lemts milzīgo guni pārlekt. Salijuši devāmies uz mājiņu.

Off to the right is the smoking Jāņuguns

After admiring the Jāņu bonfire and tossing last year’s wreaths on to bring good luck in the coming year we headed to shelter for some dry clothes. It wasn’t long before family gathered and the singing began, although it wasn’t meant to be to return to the bonfire that evening. The rain continued for three days, through Tuesday which was the actual Jāņu diena this year – the 24^th – (although we celebrated over the weekend), and so it really did “rain as if Jāņi,” lija kā par Jāņiem… Ja Jāņu dienā tik ilgi līst lietus, kamēr zirgu var apseglot, tad būs auglīga vasara. If it rains on Jāņi long enough to saddle a horse, then it will be a fertile and bountiful summer.

Līgojam, līgojam, neguļam, neguļam,

Redzēsim, redzēsim kā saulīte rotājās.

          Lec, saulīte, rītā agri, lec ar Dieva palīdziņu;

          Ir mums tava gaišumiņa vajadzēt vajadzēja.

Līgojiet, līgojiet, nava gaŗa Jāņu nakte –

Viena puse tumsin tumsa, otrā ausa gaišumiņš.

Līgas iesvētības à Toronto

For English please see below!

-------------------------------------------------------------------------------------- 

Pirms pāris nedēļām laimējās būt klāt māsīcas Līgas iesvētības, Sv. Andreja ev. lut. draudzes baznīcā Toronto. Pieci jaunieši tika iesvētīti, un draudzes mācītāja, prāv. Ilze Kuplēna-Ewart kalpoja ar ērģelnieka Dāvida Šmita pavadijumu. Bija skaists dievkalpojums (kaut drusku uz garo pusi) un man bija žēl nokavēt otro pusi kad Mikus sāka protestēt un bija jāiet lejā draudžu telpās.

 

Kamēr ērģeļu mūzika un draudzes balsis skanēja baznīcā, es ar Miku izstaigājām pārejo ēku. Būvēta 1876. gadā, baznīcā oriģināli lūdza presbetieriešu draudze un tikai 1951. gadā to pārdeva. Šodien divas draudzes to izmanto dievkalpojumiem, Sv. Andreja ev. lut. latviešu draudze, un Sv. Andreja ev. lut. Igauņu draudze.

Photo credit: Zintis P.

 

Īsu brīdi vēlāk piebiedrojamies iesvētītiem turpat ārā, Allan Gardens. Apsveicām jaunos pilntiesīgos baznīcas locekļus ar ziediem un priecājamies par skaisto dienu ko Dievs mums bija devis. Kaut bija drusku vēss, saulītē varēja ātri sasilt, un tā ģimene un draugi arī tūļājās, kaut daudzi bija lūgti uz viesībām Latviešu Centrā.

Photo credit: Zintis P.

 

Diena ātri paskrēja reiz ieradamies Centrā; pēc garšīga mielasta un mīļi piedomātām runām bija iespēja arī izvingrināt dejas mākas. Es priecājos izciemoties ar ilgi neredzētiem (un arī dažiem nupat redzētiem) radiņiem, ieskaitot abas manas māsas un brāļus, un sešas māsīcas un brālēnus. Apbrīnojām un bieži atgriezāmies pie bagāti klātā saldā galda, kur Toronto slavenās bizet tortes pazuda kā nu tikai. Vērojām kā puiši piebiedrojās bērnu pulkam kas skrēja ārā par zāļaino pakalniņu, un svinējām šo jauniešu panākumu varbūt atceroties arī mūsu iesvētes dienas…

Photo credit: Gunārs Lucāns

 

Mūsu laiks Toronto tomēr bija padaudz īss. Kaut iznāca drusku izklaide par High Park iepriekšējā dienā, pēc īsas ciemošanās pirmdienas rītā bijām jau ceļā uz lidlauku lai mērotu jūdzes (nu, pirmais gabaliņš laikam bija kilometros!) mājup. Paldies Līgai, manai krustmātei un B ģimenei par ielūgumu ar jums kopīgi atzīmēt šo svarīgo dienu, un apsveicam Līgu ar kļūšanu par pilntiesīgu baznīcas locekli!
 

Photo credit: Gunārs Lucāns

 

--------------------------------------------------------------------------------------

 

We were delighted to fly to Toronto a few weeks ago to witness my cousin Līga’s confirmation service. It took place in the St. Andrew's Evangelical Lutheran Church in downtown Toronto, which is currently home to two congregations: the St. Andrew's Evangelical Lutheran Estonian and the St. Andrew's Evangelical Lutheran Latvian.

Photo source here

 

Built in 1876 and renovated by Henry Langley, the gothic church was the new home to the St. Andrew's Presbyterian congregation which formed in 1830 when Toronto was still known as the Town of York. It was sold by the Presbyterians to the Lutherans in 1951.

 

After a pause in the Allan Gardens just next door to congratulate the girls and heap flowers on them, we headed to the Latvian Canadian Cultural Center. With conference and banquet facilities, a store that sells handmade goods and other products from Latvia, Umurkumurs pub, a library and the offices of several organizations, together with the church the Center is the very heart of the Latvian society in Toronto. Depending on the day of the week you might find a folk dancing rehearsal taking place, or the monthly brunch and barbecue.

Photo credit: Gunārs Lucāns

 

It was late when the festivities ended, and having eaten our share of bizet torte and pīrāgi we headed back to my godfather’s house. I was amazed at how quickly our trip was over; luckily we had the chance to do some sightseeing in High Park the previous day, because after a short brunch with family on Monday it was already time to head to the airport for our flight back to the US.

 

Lieldienas, Easter, Paques (or a Frenmericvian Easter)

See English translation below.....

------------------------------------------

Novēlu visiem skaistas Lieldienas!


Lai jums būtu veiksme olu sišanās, augsta šūpošanās un varena Lieldienu maltīte ar jūsu ģimeni!

Mums olas ir nokrāsotas un rupmaize izcepta, visas sastāvdaļas paskai nopirktas. Ir atvieglinoši būt atpakaļ ASV kur visas lietas rit vieglāk, bet tomēr pietrūkst Francija. Atceros, ka pagāšgad satikamies pilns dzīvoklis mēs mammas ar bērniem krāsot olas. Māciju kā sīpolu mizās tās vārīt un kuŗas lapiņas un zālīte rod interesantus musturus. Un nemaz nerunāsim par iepriekšējo gadu, kad Lieldienas svinējām Gorges du Tarn ar Matīsu un Indru! Un franču ticējums ir, ka zvans atved Lieldienu olas (nevis kāds zaķis!) un tamdēļ arī veikali pilni ar šokolādes un marcipāna zvaniem. Baznīcu zvani pāris dienas pirms Lieldienām klusē un itkā par šīm dienām ir aizgājuši uz Romu, no kurienes atgriežāš ar krāsotām olām un šokolādēm. Senās dienās tanī brīdī Lieldienu dienā kad visi zvani skanēja, tad tikai drīkstēja visi bērni skriet laukā olas meklēt. (Vai nav piemēroti, ka mani Čikāgas radi svinēs Zvanu ielā Lieldienas?)

Šādos brīžos jāatcerās, ka Francijā nepaspējām atrast šūpoles kur izšūpoties. Varbūt tamdēļ arī visu vasaru koda odi? Un notiekti nevarējām sanākt četras paaudzes ģimene kopā nosvinēt svētkus. Atradīsim mūsu zvaniņus kuŗus paskandināt Lieldienu dienā, izcepsim kādu burkānkūku, sitīsim sīpolu mizās krāsotās olas un kārtīgi nosvinēsim latviskas/franciskas/amerikāņu Lieldienas!

----------------------------------------------------

Wishing everybody a happy Easter!

We've colored our eggs, baked a batch of rye bread and bought all the ingredients for making paska. It's a bit of a relief to be back in the US for this holiday, as keeping with the various traditions has gone more smoothly, however I miss France. A friend reminded me how this time last year our apartment was full, as I taught everyone how to color Easter eggs the Latvian way, with onion skins. Even the year before that, when we celebrated Easter with Indra and Matīss in the Gorges du Tarn, what a memorable holiday that was! I miss the bells too; the French tradition has it that a bell delivers the Easter eggs, and only when all the church bells ring can the children run outside to search for the eggs les cloches de Pâques have brought from Rome. All the patisseries and groceries will be full of marzipan and chocolates in the shape of bells...

It's moments like this that I need to remember that it wasn't all bells and chocolate in France, as we definitely were not able to celebrate Easter with four generations of family. Some of the other Latvian traditions went by the wayside as well, such as swinging on Easter morning to keep the mosquitos at bay during the following year, since we never did find any swings.

So I'm off to search for some bells to ring on Easter morning before the egg hunt, and to double check I have everything to bake a carrotcake, because this year with our onion skin colored eggs and our Peeps we will properly celebrate a Latvian/French/American Easter!

18. novembris Greenville

Priecīgus valsts svētkus! Mūsu Latvija, 94. gadus jauna!

 
Netikām uz aktu Atlantā. Ar visu to, ka nupat pārvācamies un tad vēl mana mamma bija ciemos, novembra pirmā puse kautkur pazudusi. Skatos kalendārā kā pateicības diena un Ziemassvētki lielā ātrumā tuvojās. Un tā arī jau bija 15. novembris kad apjēdzos 18. tikai trīs dienas prom.

 

Tomēr valsts svētkus kautkādīgi jāatzīmē, un ja to nedaram officiāli ar runām un svinīgu aktu, tad daram to dienvidkarolīnas stilā. Ielūdzām visus latviešus kuŗus pazīstam šinī apkārtnē uz mūsu māju, un tie arī sanāca. Ēdām pīrāgus (paldies mammīt!), kriņģeli (paldies Brigita!), ābolmaizi, smalkmaizītes un visādus citus gardumus. Pacēlām glāzes uz Latvijas valsts svētkiem, vērojām kā bērni skrien pa māju un baudijām jauko kompāniju.



18 of us in the picture, coincidence? (Actually Mikus is hiding in the back, so 19!)

 

Today we celebrate the Proclamation of an independent Latvia, which took place 94 years ago. For a brief history lesson please have a quick peek at this post, which I wrote last year.
 
We didn’t make it to any of the official celebrations this year, but we did invite all the local Latvians to celebrate at our house. This is how it came about that a half dozen kids were running around, pīrāgi in hand, while the adults raised a toast to the heritage that brings us together.

Lai dzīvo sveiks!

* Today I am thankful that despite the short notice and the hectic pace of life this time of year, almost all of our local Latvian friends were able to come together to celebrate. We missed a few key players who were home sick, including our friend Lūcija, and I hope they know they are in our thoughts and prayers.

Mikus kristibas

Mikus Jumis, iekristīts Detroitas Svētā Pāvila draudzē 2012. g. 23. septembrī. Manas krustmātes krustmāte māc. Aina viņu kristija Čikagā, jo dzīvodami Dienvidkarolīnā mums rīkot kristības Detroitā sagādāja lielus šķēršļus. Čikagā arī varējām nodrošināt, ka lielākā tiesa ģimene un draugi varēs būt klāt šinī nozīmīgajā gadījumā.

Par krusttēvu nāca Roberta brālis Matīss, un par krustmāti mana māsa Anna. Ģimene sabrauca no tuvienes un tālienes, pat Latvijas, Sietlas un Toronto.

Pēc Dievkalpojuma iepazīstinājām Ciānas draudzi ar Miku Jumi un pacienājām tos ar manas vecmammas ceptiem pīrāgiem, mammas ceptu kliņģeri, un tantes un krustmātes sieto Jāņu sieru.

Mikum mugurā kristību kleitiņa kuŗā kristija viņa brālēnus Ronaldu un Matīsu, viņa māsīcu Ināru, un arī viņa tēti, krusttēvu un tanti Gintu.

Mana mamma salika altāra puķes. Tamdēļ, ka rudens jau klāt izvēlējamies saulespuķes.

Priecājamies, cik daudz ģimene sabrauca būt klāt svinēt šo dienu ar mums.

Kas mirdzēja, kas vizēja

Viņā ceļa galiņā?

Kūmas veda mūs’ pādīti

Svētu rītu baznīcā.

Kas tur nāca no baznīcas?

Visi meži locījās.

Tā bērniņa vārdiņš nāca,

Ko šodienu krustījām.

Grieziet ceļu, grieziet ceļu,

Mazam Mikum Jumītim!

Mikus nāca istabāi

Liela vārda dabūjis.

-----------------------------------------------------------------

Mikus Jumis was christened by my godmother’s godmother on September 23rd. By having the christening in Chicago we were able to make it more convenient for a large portion of our family to be present, although family came from as close as just down the road as well as all the way from Latvia, Washington and Canada. We were delighted that our family made the trip to share this day with us, it just made the event that much more beautiful and meaningful.

Roberts’s brother Matīss and my sister Anna consented to be the godparents. When he was a baby, Matīss was also christened in the dress Mikus wore for the occasion, as were Mikus’s  father, aunt and three cousins.

After the service we introduced Mikus to the congregation. My grandmother had baked pīrāgi, my mother kliņģeris, and my godmother and aunt had tied Jāņu siers for the occasion. As we mingled and met with everyone it was amazing to watch our little Mikus’s smile reflected in so many faces. The day was a blessing in every which way.

Jāņi Chatenet

Please see below for English!

-----------------------------------------------------------------------

Ar to, ka pēdejos gados nācies Jāņus svinēt pilsētā (vai lidmašīnā, kā pagāšgad), ļoti priecājos par iespēju svinēt Jāņus šogad laukos. Mūsu draugi Chatenet mūs ielūdza pie viņiem nogalē pirms saulgriežiem uz līgošanu, un tā iznāca jau pagāšnedēļ siet Jāņu sieru un sameklēt dziesmu grāmatas.

Karīnas ģimene dzīvo tikai divas stundas uz rietumiem, un ceļš turp vijas caur mazām pilsētiņām un laukiem pilniem ar margrietiņām un lauku puķēm. Ierodoties Chatenet, Jāņu bērniem pretīm nāca saimnieks, saimniece un Maksīts, rokās Jāņu siers un alus ar ko pacienāt ciemiņus. Ozolu vītnes apgreznoja durvis un Maksītim prievīte kaklā, visi bija gatavi līgot! Kaut mākoņi atvietoja saulīti (taču bija vajadzīgs, ka līst mūsu Jāņu svinībās!) tomēr ēdām bagātas pusdienas „Maksīša dārzā,” zāļajā blakus saimnieka sakņu dārzam. Jāņu sieram līdz arī vietējie sieri un pâté (jo šī tomēr ir Francija!), pīrāgi un pašbrūvēts plūškoka (elderberry) vīns... kaut bija arī alus ar ko slāpes remdināt.

Saimnieki Jāņu vaiņagos

Puiši spēlējās Maksīša tēša būvētā spēļbūdā līdz pienāca brīdis noraut mirklīti, un tad kaut gulēja tikai divas trešdaļas no bērniem, visiem iznāca drusku atpūsties. Tiklīdz kā visi pamodās, Jāņa bērni devās pastaigā, saplūkt Jāņu zāles un ozola zarus vaiņagiem.

Ko Lauris pa papardēm?

Veidojās vaiņagi, ugunskuru iekūra, un tūliņ jau sākās apdziedāšana un lēkšana pāri ugunskuram! Lauris un Mikus abi pirmo reizi mūžā pārlēca ugunskuram (protams ar mammas un tēša palīdzību) un mēs visi sēdējām pie ugunskura, vaiņagiem galvā līdz pat tumsai. Un tad tikai sākās mielasts! Jēra gaļa un maziņi kartupeļi izrakti tieši tanī dienā no dārza.

Mani Jāņu puiši!

Mielošanās un ciemošanās turpinājās arī nākamā dienā. No rīta puses aizbraucām uz kaimiņu miestiņu kur orķestris bija atbraucis uzspēlēt kādu dziesmiņu pirms lielā koncerta. Pusdienas atkal baudijām ārā, šoreiz saules širmis mūs sargāja no saules un puiši pluņčājās peldbaseinā. Ik pa brīdim liepas nosmaržoja un bitīte pabizoja kur tuvumā. Un pēdejā pastaigā pirms brauciena atpakaļ uz pilsētu izstaigājām visu Chatenet, apciemojot kaimiņu lauksaimniecību lai arī lopiem atvestu kādu Jāņu līgo novēlējumu...

Novēlu ikvienam jautras un līksmas Jāņu svinības, vai tās būtu Gaŗezerā vai Kursā, laukos vai pilsētā, kā Jāņu bērnu vai saimnieki!

Ar vaiņagu galvā, smaidu sejā un alu rokā - Jāņi!

Jauni puiši, jaunas meitas

Līgojati Jāņu nakti!

Jānīt’s sēja zelta naudu

Jāņu nakti tīrumā.

Kas līgoja Jāņu nakti

Līgos visu vasariņu;

Kas gulēja Jāņu nakti

Gulēs visu vasariņu.

Jāņu diena, Jāņu nakts

Nu pats Jāņu vakariņš,

Nu Jānītis danci grieza

Apakš kupla ozoliņa.

-----------------------------------------------------------------------

With our Jāņi celebration taking place in the city and even on a plane past years, I was especially happy to observe the holiday in the country this year. Our Chatenet friends invited us to their home the weekend before solstice, and so it happened that I was tying the Jāņu siers and searching for my song books the previous week.

Lauris trying on his crown of oak leaves

Karīna and her family live just two hours west of Clermont, and the road there was lined with meadows full of daisies and other wildflowers. Upon arrival the hosts greeted us with song, Jāņu siers and beer in hand – the traditional Latvian greeting. They had decorated their home with oak garlands and little Max was sporting his prievīte (think woven tie fastened under the collar), and the Jāņu spirit was evident and infectious. The feast started immediately, with local cheeses and pâté on the table as well – this is France after all! A few pīrāgi and homebrewed elderberry wine, we sat and caught up on recent events and enjoyed one another’s company until the time came for naps.

Our hosts readying their crowns!

Our celebration continued in the traditional vein with the gathering of flowers and oak branches followed by the making of the crowns. The bonfire was lit, and jumping commenced, all three boys taking the first leap of their lives with the help of their parents. We were enjoying the evening to the extent that before we knew it, it was dark. This just meant that then the next feast began, and truly not much sleep was had that night, as per tradition.

The next day we visited a neighboring village to hear a local orchestra play a few tunes. Chatenet is in la Creuse region in Limousin, and groups from the area had gathered for a soirée that evening in Bussière Dunoise (also nearby) but were warming up by performing in dozens of small villages in the region.

Very impressive orchestra!

A lovely afternoon spent in the sun, splashing in the pool, eating a picnic lunch and visiting the nearby farm to look at the tractors! I can not picture a more perfect Jāņi than this one, spent with friends eating good food and relaxing in the country.

How many Jāņā bērni to steer a tractor?

Whether you are celebrating Jāņi, summer solstice, St. John’s day, midsummer’s night or the arrival of summer, I wish you a fantastic fête and a beautiful summer!

Also in this series -

Jāņu siers - how to tie the cheese!

Jāņi - the folklore